Dzīvnieku aizsardzības likums
Dzīvnieku aizsardzības likums
Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejutīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.
I nodaļa Vispārīgie noteikumi
1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:
1) atrakciju dzīvnieks — dzīvnieks, kuru tur publiskai izrādīšanai izklaides vai sabiedrības izglītošanas nolūkā, izņemot dzīvnieku, kuru tur zooloģiskajā dārzā;
2) dzīvnieka īpašnieks — juridiskā vai fiziskā persona, kurai pieder dzīvnieks;
3) dzīvnieka turētājs — persona, kuras rīcībā un aprūpē atrodas dzīvnieks;
4) dzīvnieku patversme — speciāli aprīkota vieta, kur izmitina izķertos, atsavinātos un bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušos dzīvniekus;
5) dzīvnieku viesnīca — speciāli aprīkota vieta, kur mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks uz noteiktu laiku var atstāt aprūpē savu dzīvnieku;
6) eitanāzija — dzīvnieka dzīvības funkciju pārtraukšana nesāpīgā veidā;
7) izmēģinājumu dzīvnieks — procedūrām audzēts vai tajās izmantojams dzīvnieks;
8) izmēģinājumu dzīvnieka audzētājs — persona, kas audzē izmēģinājumu dzīvnieku izmantošanai procedūrās vai tā audu vai orgānu izmantošanai zinātniskiem mērķiem, gūstot vai negūstot peļņu;
9) izmēģinājumu dzīvnieka lietotājs — persona, kas izmanto dzīvnieku procedūrā, gūstot vai negūstot peļņu;
10) izmēģinājumu dzīvnieka piegādātājs — persona, kas nav dzīvnieka audzētājs un kas piegādā izmēģinājumu dzīvnieku izmantošanai procedūrās vai tā audu vai orgānu izmantošanai zinātniskiem mērķiem, gūstot vai negūstot peļņu;
11) izmēģinājuma projekts — darba programma ar noteiktu zinātnisku mērķi, kura ietver vienu vai vairākas procedūras;
12) labturība — dzīvnieka fizioloģisko un etoloģisko vajadzību nodrošināšanas pasākumu kopums;
13) lauksaimniecības dzīvnieks — dzīvnieks, kuru audzē un tur dzīvnieku izcelsmes produktu iegūšanai vai citos lauksaimnieciskos nolūkos, tai skaitā ierobežotā platībā turēts savvaļas sugas dzīvnieks un ar ģenētiskās modifikācijas metodēm iegūts dzīvnieks;
14) mājas (istabas) dzīvnieks — dzīvnieks, kuru cilvēks tur savam priekam;
15) procedūra — izmēģinājumu dzīvnieka izmantošana zinātniskos vai eksperimentālos nolūkos ar zināmu vai nezināmu iznākumu, vai izglītošanas nolūkā ar invazīvu vai neinvazīvu metodi veicot atļauto darbību, kas izmēģinājumu dzīvniekam var radīt sāpes, ciešanas, distresu vai ilgstošu kaitējumu, kura vismazākā intensitātes pakāpe līdzinās adatas ievadīšanai, kā arī jebkura darbība, kas izraisa vai var izraisīt dzīvnieka piedzimšanu vai izšķilšanos šādā stāvoklī vai jaunas ģenētiski modificētas dzīvnieku līnijas rašanos, izņemot izmēģinājumu dzīvnieka nogalināšanu, lai izmantotu tā audus vai orgānus;
16) savvaļas sugas dzīvnieks — dzīvnieks, kura evolūciju nav apzināti ietekmējis cilvēks, lai apmierinātu savas vajadzības;
17) sporta un darba dzīvnieks — dzīvnieks, kurš ir apguvis specifiskas iemaņas un veic cilvēka noteiktu darbību;
18) zooloģiskais dārzs — pastāvīga vieta, kur savvaļas sugu dzīvnieki tiek turēti izstādīšanai publikas apskatei septiņas vai vairāk dienas gadā sugas saglabāšanas, pavairošanas, reintrodukcijas, pētniecības un sabiedrības izglītošanas nolūkā.
(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012.)
2.pants. Šis likums nosaka personas tiesības un pienākumus dzīvnieku aizsardzības un labturības jomā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
3.pants. (1) Dzīvniekus pēc to faktiskā stāvokļa iedala šādi:
1) savvaļas dzīvnieki;
2) nebrīvē audzēti dzīvnieki.
(2) Savvaļas dzīvniekus pēc to izmantošanas veida iedala šādi:
1) medījamie dzīvnieki;
2) nemedījamie dzīvnieki.
(3) Nebrīvē audzētus dzīvniekus pēc to izmantošanas veida iedala šādi:
1) lauksaimniecības dzīvnieki;
2) mājas (istabas) dzīvnieki;
3) sporta, darba un atrakciju dzīvnieki;
4) izmēģinājumu dzīvnieki;
5) dzīvnieki, kurus tur zooloģiskajā dārzā;
6) savvaļas sugu dzīvnieki, kurus tur reģistrētā savvaļas sugas dzīvnieku turēšanas vietā.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
3.1 pants. (1) Aizliegts iegādāties, turēt nebrīvē, atsavināt vai turēt pārdošanai vai apmaiņai un piedāvāt tirdzniecībā šādus dzīvniekus:
1) plēsēju kārtas savvaļas sugas dzīvnieku;
2) primātu;
3) jūras zīdītāju;
4) krokodilu kārtas dzīvnieku;
5) čūskveidīgo dzīvnieku.
(2) Aizliegts dzīvnieku barot ar dzīviem siltasiņu dzīvniekiem.
(3) Šā panta pirmajā un otrajā daļā minētie aizliegumi neattiecas uz zooloģiskajiem dārziem un reģistrētām savvaļas sugu dzīvnieku turēšanas vietām.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
4.pants. (1) Aizliegta cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem, tas ir:
1) dzīvnieka nogalināšana, izņemot šajā likumā noteiktos gadījumus;
2) dzīvnieka sakropļošana, mocīšana un spīdzināšana;
3) dzīvnieka atstāšana bez aprūpes;
4) dzīvnieka atstāšana bezpalīdzīgā stāvoklī;
5) dzīvnieka kaitināšana un uzrīdīšana, izņemot gadījumus, kad tas nepieciešams darba dzīvnieka apmācībai;
6) dzīvnieku cīņu organizēšana, dzīvnieku iesaistīšana šajās cīņās un šo cīņu atbalstīšana;
7) dzīvnieka pakļaušana izskatu pārveidojošām vai citām neārstnieciskām procedūrām, ja to nepieciešamību nav noteicis un tās nav veicis praktizējošs veterinārārsts vai cita persona saskaņā ar lauksaimniecības dzīvnieku labturību regulējošiem normatīvajiem aktiem. Praktizējošam veterinārārstam atļauts izdarīt astes apgriešanu šā likuma 18.1 pantā noteikto šķirņu suņiem;
8) dzīvnieka izmantošana par mērķi šaušanas apmācībās vai sacensībās;
9) dzīvnieka izmantošana citu sugu dzīvnieku apmācībai, izņemot medību suņu apmācību;
10) dzīvnieka izmantošana, liekot tam pārsniegt savas dabiskās spējas;
11) savvaļas sugas dzīvnieka demonstrēšana ārpus zooloģiskā dārza vai reģistrētas savvaļas sugu dzīvnieku turēšanas vietas;
12) dzīvnieka mātītes piedāvāšana un izmantošana dzīvnieka tēviņa dzimumtieksmju apmierināšanai bez nolūka iegūt pēcnācējus;
13) citu tādu darbību veikšana, kuras izraisa vai var izraisīt dzīvnieka sakropļošanu vai nāvi, radīt tam ciešanas, izņemot gadījumus, kad šīs darbības veiktas ārstēšanas, izmēģinājumu nolūkos, vai gadījumus, kad tiek apdraudēta cilvēka dzīvība vai veselība;
14) dzīvnieku turēšanas noteikumu, labturības prasību un pārvadāšanas noteikumu neievērošana, kas apdraud dzīvnieka veselību vai var izraisīt tā nāvi;
15) kaušanai paredzēto dzīvnieku aizsardzības prasību neievērošana;
16) dzīvnieka izmantošana reliģiskos rituālos un izlozēs.
(2) Personai ir aizliegts turēt dzīvnieku, ja tā ir sodīta par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.02.2003., 14.04.2005. un 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010. Sk. Pārejas noteikumu 9.punktu)
4.1 pants. (1) Ir aizliegta tāda mājas (istabas) dzīvnieka dalība sacensībās, tirgos un izsolēs, kā arī demonstrēšana publiskā izstādē, kuram veikta izskatu pārveidojoša operācija, izņemot:
1) dzīvnieku, kuram šīs operācijas nepieciešamību apliecina praktizējošs veterinārārsts, veicot ierakstu dzīvnieka pasē vai vakcinācijas apliecībā;
2) šajā likumā noteiktas šķirnes suni, kuram atļauta astes apgriešana;
3) dzīvnieku, kura izcelsmes valsts normatīvajos aktos ir atļauts veikt attiecīgo izskatu pārveidojošo operāciju.
(2) Bez saskaņošanas ar Pārtikas un veterināro dienestu aizliegts dzīvnieku izmantot publiskos pasākumos, kas nav specializēti pasākumi ar dzīvnieka piedalīšanos, vai dāvināt dzīvnieku publiskā pasākumā bez apdāvināmās personas piekrišanas un bez saskaņošanas ar Pārtikas un veterināro dienestu.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
5.pants. (1) Dzīvnieka īpašniekam ir Civillikumā noteiktā vara pār dzīvnieku, izņemot šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktos gadījumus.
(2) Dzīvnieka īpašniekam ir šādi pienākumi:
1) rūpēties par dzīvnieka veselību, labturību un izmantošanu atbilstoši tā sugai, vecumam un fizioloģijai;
2) rūpēties par labvēlīgu sabiedrības attieksmi pret viņa īpašumā esošo dzīvnieku;
3) nodrošināt, lai dzīvnieks netraucētu un neapdraudētu cilvēkus vai citus dzīvniekus;
4) nepieļaut nekontrolētu dzīvnieka vairošanos;
5) nodrošināt dzīvnieka turēšanas apstākļu, aprīkojuma, barības un ūdens atbilstību tā fizioloģiskajām un etoloģiskajām vajadzībām, ņemot vērā attiecīgā dzīvnieka sugu, attīstības, adaptācijas un pieradināšanas pakāpi;
6) nepakļaut dzīvnieku sāpēm un ciešanām, kā arī novērst tā savainošanās iespējas;
7) ņemot vērā dzīvnieka fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības, nodrošināt dzīvniekam fizisko aktivitāti, bet dzīvniekam, kura pārvietošanās ir ierobežota, — pietiekamu turēšanas platību;
8) nekavējoties pēc šā likuma 9.pantā minēto iestāžu amatpersonu pieprasījuma atbilstoši to kompetencei uzrādīt dzīvnieku, tā turēšanas vietu, kā arī dzīvnieka pasi vai vakcinācijas apliecību un citus dokumentus, kas saistīti ar dzīvnieku;
9) nodrošināt sterilizēta kaķa apzīmēšanu, ja kaķis uzturas pilsētā vai lauku apdzīvotā vietā dzīvojamo māju tuvumā.
(3) Ja dzīvnieka īpašnieks nespēj pildīt šā panta otrajā daļā minētos pienākumus, dzīvnieku atsavina personai, kas spēj pildīt šos pienākumus, nodod dzīvnieku patversmei vai nogalina normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
(4) Šā panta otrajā daļā minētie pienākumi ir arī dzīvnieka turētājam, kuram īpašnieks uzticējis dzīvnieku vai kura valdījumā dzīvnieks nokļuvis citādā veidā.
(5) Tikai dzīvnieka īpašniekam ir tiesības dot atļauju dzīvnieka izmantošanai par donoru un — šajā likumā noteiktajos gadījumos — tā nogalināšanai, kā arī tikai dzīvnieka īpašniekam vai viņa pilnvarotai personai ir tiesības demonstrēt dzīvnieku publiskā izstādē.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
5.1 pants. (1) Suni par bīstamu atzīst Pārtikas un veterinārā dienesta izveidota suņa uzvedības izvērtēšanas komisija (turpmāk — komisija).
(2) Ja sākts suņa uzvedības izvērtēšanas process, suņa īpašnieks vai turētājs ievēro normatīvajos aktos par bīstama suņa turēšanu noteiktās prasības.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
6.pants. Dzīvnieka īpašnieks nodrošina dzīvnieka reģistrēšanu un apzīmēšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Dzīvnieka identitāti apliecinošu dokumentu — dzīvnieka pasi vai vakcinācijas apliecību, kurā ierakstīts dzīvnieka identitātes numurs, — izsniedz un apliecina kompetentas iestādes pilnvarota persona.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.04.2005. likumu, kas stājas spēkā 19.05.2005.)