Vēsture

horand
Horand von Grafrath

Vācu aitu suns ir viena no galvenajām dienesta suņu šķirnēm. Tā tiek plaši izmantota apsardzē, dzenot pēdas noziedzniekiem, meklējot narkotiskās vielas un spridzekļus, ganot ganāmpulkus, ļaužu atrašanai zemestrīču gruvešos vai kalnos sniega lavīnās. Ir zināmi gadījumi, kad vācu aitu suņi veiksmīgi piedalījušies dabasgāzes noplūdes vietu meklējumos un dažu derīgo izrakteņu veidu atrašanā. Kaut daudzi vācu aitu suņi strādā policijā, muitā, robežsardzē, armijā, iekšlietu daļās, lauksaimniecībā, tie tāpat tiek turēti arī mājās kā sargi, sporta suņi un vienkārši kā draugi, uzticami pavadoņi un ģimenes locekļi, bieži vien būdami mūsu saiknei starp straujo civilizācijas sadzīvi un dabu, ko dažreiz redzam tikai caur televizora ekrānu. Vācu aitu suns ir sen visiem pazīstams, saprotams, pierasts. Mēs reti aizdomājamies, kā šķirne radusies, kāda tā bija agrāk, kāpēc tā ir izplatītā ne tikai Vācijā, bet arī visās pārējās pasaules valstīs.

Atgriezīsimies 19. gadsimtā, laikā, kad Eiropā radās kapitālisms. Kā jau varbūt ir dzirdēts, tajos laikos angļu parlamenta spīkers sēžu laikā svinīgi sēž uz aitu vilnas maisa. Maiss simbolizē valsts bagātību. Aitu audzēšana bija plaši izplatīta daudzās Rietumeiropas valstīs. Nebeidzami aitu ganāmpulki ganījās Vācijā, Francijā, Beļģijā, Holandē, Ungārijā. Ganu pirmie palīgi bija viņu suņi, pārsvarā ne ļoti liela auguma, kustīgi, izturīgi, saprātīgi. Lielo, aitām bīstamo plēsēju Eiropā vairs nebija, vai bija ļoti maz, tāpēc četrkājaino palīgu galvenais uzdevums bija palīdzēt ganiem ganīt aitas, meklēt apmaldījušos dzīvniekus, it īpaši to mazuļus. Pakāpeniski dažādās valstīs radās savas ganu suņu šķirnes: Beļģijā- beļģu aitu suņi (malinuā, grjunendāls, tervjurēns, lakenuā), Holandē – holandes aitu suņi ( īsspalvainie, asspalvainie, garspalvainie), Francijā – briāri, boseroni. Lielbritānija ir slavena ar kollijiem, korgijiem, šeltijiem, bobteiliem. Protams, arī Vācijā 18. – 19. gadsimtā bija savi aitu suņi, kuri, kaut atšķīrās ar krāsu, spalvas tipu, tomēr bija ar kopīgām iezīmēm: izmēru, konstitūciju, temperamentu, veiklību, paklausību un labu ožu. Daudzi no viņiem pēc izskata atgādināja savus amata brāļus Holandē, Beļģijā, Francijā. Kas zina, kā tagad izskatītos vācu aitu suns, ja nebijis viens aizrautīgs un enerģisks cilvēks, kurš par savu dzīves mērķi uzskatīja ideāla cilvēka palīga un drauga izveidi. Šā cilvēka vārds bija Makss fon Štefanics.

Max von Stephanitz with Horand
Max von Stephanitz

Makss fon Štefanics ir dzimis Drēzdenē 1864. gada 30. decembrī pasta birģera Frīdriha Vilhelma fon Štefanica ģimenē. Jau no bērnības mazo Maksi interesēja suņi, tie viņam patika ar to paklausību, gudrību, spēju mācīties. Saskaņā ar tā laika garu un mātes gribu Makss fon Štefanics izvēlējās militāro karjeru. Bet mīlestība uz dabaszinātni, dzīvniekiem un suņiem nepazuda. Viņš sāka sava „ideālā” suņa meklējumus, bet nevarēja atrast, pārāk liels bija dažādo šķirņu un atzaru skaits. Manevru laikā, būdams smagās artilērijas jaunākais adjutants, Štefanics pievērsa uzmanību aitu baram, kuru ganīt palīdzēja divi aitu suņi. Gans it kā diriģēja suņus un tie, paklausot gandrīz neredzamiem žestiem, lika aitām kustēties gan pa labi, gan kreisi, gan apstāties vai iet ātrāk. Gans bija kā augstākais virspavēlnieks, suņi – oficieri un aitas – armija. Tādas domas ienāca Maksa fon Štefanica galvā. Tad arī viņam galvā sāka izkristalizēties doma par universāla pielietojuma suņa radīšanu, vēlāk atcerējās pats Štefanics. Daudzie aitu suņu vērojumi dažādās Vācijas zemēs ļāva viņam izcelt tās ganu suņu pozitīvās īpašības, kuras bija viņa galvā izsapņotā ideālā suņa pamatā. Sapņa realizācijai viņš arī veltīja visu savu dzīvi.

1898. gadā Makss fon Štefanics atsakās no kavalērijas rotmistra mundiera. Ne īsti labprātīgi, jo tā laika prūsiskā sabiedrība nepiedeva prūšu oficiera precības ar aktrisi. Aprecot Mariju Vāgneri, Makss fon Štefanics atstāj dienestu un aizbrauc dzīvot un ziemeļu Bavāriju, kur Kottgaizeringas apvidū nopērk 15 morgus ( 7,5 ha) zemes un uzceļ māju. Tagad beidzot viņš var nodarboties ar savu iemīļoto darbu – suņu audzēšanu. Savu audzētavu Makss fon Štefanics nosauc tāpat kā savu īpašumu – „Grafrat”. Par 200 markām ( tajā laikā iespaidīga nauda) Frankfurtē no Šparvasera nopirkto 3 gadīgo suni Hektoru Linksrhein viņš pārdēvē par Horandu von Grafrat. Horands ir visu mūsdienu vācu aitu suņu ciltstēvs. Vēlāk ar pirmo numuru viņš tiks ierakstīts Vācijas vācu aitu suņu Apvienības ciltsgrāmatā. Horands bija 61 cm augsts skaustā, ar cēli formētu galvu un skaistām līnijām, kopumā būdams tā laika ideāla iemiesojums, kuram gan saimniekam par bēdām bija viens trūkums: mīlēja kauties ar citiem suņiem, iepriekšējā saimnieka nepareizas audzināšanas sekas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *