Vēsture

Book

Kopā ar domubiedriem 1891. gada 22. aprīlī Karlsruē Štefanics nodibina Vācijas Vācu aitu suņu Apvienību (SV). Pateicoties tieši viņa personībai, Apvienība attīstījās, izauga un ir mūsdienās lielākā pasaulē vienas šķirnes organizācija, kurā ir vairāk kā 100000 biedru. Mēģinājumi radīt vācu aitu suņu klubu Vācijā bija bijuši arī agrāk, bet neveiksmīgi. Štefanica zinātniskā pieeja suņu audzēšanai bija tā, kas arī radīja neticamo šķirnes izplatību visa pasaulē. Štefanics uzrakstīja savas dzīves lielāko darbu, grāmatu „Vācu aitu suns vārdos un ilustrācijās”, kurā ir 1187 lapaspuses, desmitiem zīmējumu un simtiem fotogrāfiju. Uzrakstīta pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās, trīsdesmito gadu sākumā, grāmata ir aktuāla arī šobrīd un atrodama visas pasaules šķirnes cienītāju plauktos. Izmantojot lozungu „Vācu aitu suņu audzēšana ir darba suņu audzēšana”, Makss fon Štefanics pasargāja vācu aitu suņus no modes ietekmēm un komercializācijas. Šķirnes standarta pamatā viņš ielika darba īpašības, nosakot, ka katra ķermeņa daļa, katrs matiņš ir tieši tāds, bet ne cits tāpēc, ka tas palielina ātrumu, veiklību, izturību, kustīgumu, spēku, spēju izturēt jebkurus laika apstākļus. Štefanics bija pirmais, kas runāja par „suņa dvēseli”, ar to domājot par labākajām psihes, morāles īpašībām: gatavību kalpot cilvēkam, spēju mācīties, drosmi, noturētību. Ieviešot obligāto dresūru, kurā ietilpst pēdu dzīšana, paklausība un aizsardzības darbs, Štefanics panāca, ka vaislai tiek izmantoti tikai tie suņi, kuri ir spējuši eksāmenos pierādīt spēju meklēt pēc pēdām cilvēku, izpildīt dažādas viņa pavēles, aizsargāt no uzbrukuma. Šie Maksa fon Štefanica izstrādātie pamatprincipi ir pierādījuši savu mērķtiecīgumu un pareizību un tiek apstiprināti arī tagad. 2001. gadā Vācu aitu suņu Apvienībā (SV) ir notikuši 4252 eksāmeni dažādos dresūras veidos, kurus ir veiksmīgi nolikuši 42482 suņi, tajā pašā laikā 179 izstādēs, kurās tiek vērtēts eksterjers, ir piedalījušies 15189 vācu aitu suņi.

19. gadsimta beigās Vācijā visus aitu suņus nosacīti varēja iedalīt divās pamata populācijās: Tīringenes- nelieli, ļoti kustīgi suņi, pamatā pelēki ar stāvošām ausīm un Virtembergas – lielāki un masīvāki, bieži garspalvaini, nokarenām ausīm, melni brūnganā krāsā, vai galīgi melni. Pateicoties SV biedru darbam, kuru skaits 8 gadu laikā no 13 cilvēkiem bija palielinājies līdz 1215, abu suņu tipi tika krustoti, pakāpeniski pieņemot mūsdienīgākas formas. Krustojot ziemeļvācu un dienvidvācu suņus, tika atrasts ceļš uz mūsdienu vācu aitu suni. Audzētāji centās šķirnē nostiprināt abu tipu vēlamās īpašības, tiekot vaļā no nevēlamajām. Vaislai tika atlasīti spēcīgi suņi ar stāvošām ausīm, zobenveida asti, temperamentīgi, izturīgi, ar labu ožu, drosmīgi un viegli apmācami. Rezultāti uz sevi nelika ilgi gaidīt. Par jaunā tipa suņiem sāka interesēties policija un armija. Ar savām spējām ganu suņi atrada sev jaunu pielietojumu. Policijā suņi palīdzēja ķert zagļus, laupītājus, slepkavas. Pasaule gatavojās karam un suņi iepazina jaunas specialitātes : patronu pienesēji, sakarnieki, sanitāri, konvojētāji. 1904-1905. gada Krievu- japāņu karā piedalījās vācu aitu suņi –sanitāri, meklējot kaujas laukā ievainotos un atvedot tiem palīdzību. Pirmā pasaules kara laikā vācu armijā 1914. gadā bija 570 aitu suņi, 1915. gadā 2500, bet 1918. jau 7000 suņu. No kara mājās dzīvi pārnāca ļoti maz. Pēc kara kļuva ļoti pieprasīta jauna specialitāte – suns aklo pavadonis. Visi atceras 2001. gada 11 septembri un traģiskos notikumus Amerikā. Aklais Omārs Eduardo Rivjera ir pateicīgs savam vācu aitu sunim- pavadonim par izglābšanos . Teroristu uzbrukuma laikā viņi atradās Pasaules tirdzniecības centra Ziemeļu torņa 70 stāvā. Viņam likās, ka pēc avio lainera sprādziena debesskrāpim nekas nenotiks, bet viņa suns piespieda pamest ēku caur avārijas izeju. Tiklīdz viņi pameta degošo ēku, Ziemeļu tornis sabruka tieši tāpat kā viņa dvīņu brālis.

1923. gadā vācu aitu suņu cienītāju skaits pieauga līdz 57000 cilvēkiem. Likās, ka pasaule ir apzinājusies pagātnes kļūdas, bet nē, sākās gatavošanās jaunam karam. 1936. gada aprīlī nāve piezogas arī Štefanicam. Nomirst viņa pēdējais vācu aitu suns Egga. Makss fon Štefanics atceras, kā ļoti sen aizlidoja pēdējā lidojumā viņa tēva mīļotais papagailis, un pēc pāris dienām tēvs nomiris. Eggas nāve atgādina par dzīves īslaicīgumu. 1936. gada 22. aprīlī Vācu aitu suņu Apvienības gadadienā nav vairs mūsu vidū arī slavenā kinologa. Urna ar viņa pelniem tika novietota ģimenes kapenēs Drēzdenē.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *