Otrajā Pasaules karā visu karojošo armiju rindās cīnās apmēram 200 000 suņi. Pie agrākām specialitātēm pievienojas jaunas: suņi- atmīnētāji, suņi- diversanti, suņi – spridzinātāji (dzīvas mīnas, cīņai pret pretinieka tankiem). Suņi glāba ļaudis, vēstures pieminekļus, arhitektūras un mākslas šedevrus.
Pēckara gados, dienesta suņu nozīme, no kuriem 90% ir vācu aitu suņi, nemazinājās. Īpašu nozīmi iegūst dabas stihijās cietušo ļaužu meklēšana. Šie cēlsirdīgie suņi ir glābuši ne mazums cilvēku dzīvību visdažādākās mūsu pasaules valstīs. Pēdējos gados palielinās cīņa ar narkotiku izplatītājiem un teroristiem un šeit ir liela loma mūsu četrkājainajiem policistiem, meklējot narkotikas un sprāgstvielas.
Šodien vācu aitu suns ir stiprs, kustīgs suns ar spēcīgu skeletu, mazliet izstiepts ( skausta augstuma attiecība pret ķermeņa garumu ir 9 pret 10). Spēcīga galva ar stipriem žokļiem ( sakodienā spiediens starp zobiem sasniedz 1650 kg/cm2), ausis vidēja izmēra, trīsstūra formas, stāvas, pavērstas uz priekšu un augstu novietotas. Acis tumšas, skats modrs, pilns dzīvesprieka. Suņi vīrišķīgi, kuces sievišķīgas. Mugura stipra, skausts augsts un garš. Jostasvieta īsa, viegli iezīmēta, krusti gari, vienmērīgā slīpumā līdz astes pamatnei. Priekšpuse taisna,krūtis mēreni platas un dziļas, dziļumā līdz elkonim, vēders mēreni pievilkts . Priekškājām un pakaļkājām labi izteikti leņķi, kas kopā ar spēcīgo muguru nodrošina ļoti efektīvas kustības ar spēcīgu grūdienu un brīvu gaitu. Var teikt, ka viena no raksturojošām šķirnes pazīmēm ir vācu aitu suņa zemais plūstošais riksis.
Katru gadu kādā no Vācijas lielākajām pilsētām notiek vācu aitu suņu pasaules Čempionāts, kurā piedalās kā Vācijas suņi, tā arī dalībnieki no visām pasaules valstīm. Šajā izstādē (piedalās ap 2000 suņu) kompetenti Vācijas Vācu aitu suņu apvienības tiesneši novērtē suņus atsevišķās grupās gan pēc vecuma, gan dzimuma. Vecākiem par 2 gadiem, tā sauktās „darba klases” suņiem ( citās šķirnēs pazīstamās „atklātās klases” izstādēs, ko organizē SV, Vācijā nepastāv) no sākuma jāiziet „drosmes” pārbaude. Suņiem ir jāparāda kā drosme un izturība, aizstāvot pavadoni, tā arī viņa vadāmība. Tie suņi, kuri parāda sliktus vai ne tik labus rezultātus, tālāk izstādē nepiedalās. Jāpiezīmē, ka arī bez dresūras diplomiem un displāzijas pārbaudes, suņi izstādei netiek pielaisti. Tie suņi, kuri iztur pārbaudi, iet uz aprakstu. Tiesnesis uzmanīgi apskata suņus stājā un kustībās, pēc tam tie sacenšas savā starpā. Īpaša uzmanība tiek pievērsta salīdzinot suņus kustībā, tāpēc viņi, mazās grupās sadalīti, skrien ringā maksimāli iespējamā ātrumā riksī gan pie saites, gan bez (blakus pavadonim). Vācu suņu audzētāji lielu uzmanību pievērš savai jaunajai paaudzei un bērniem, kuriem tiek organizētas izstādes un sacensības aizsardzības dienestā. Nav nekāds retums 9 -12 gadus jauni suņu audzētāji, kuri sekmīgi piedalās ar saviem mīluļiem.
Veiksmīgi strādājošā Vācijas Vācu aitu suņu apvienība (SV) ir vācu suņu šķirņu Savienības partnere, kurā ir apvienoti citu suņu šķirņu cienītāji un kopā sadarbojas ar pasaules lielāko kinoloģisko organizāciju -Starptautisko Kinoloģisko Federāciju (FCI). Bez tam 1974. gadā dibinās Starptautiskā vācu aitu suņu audzētāju apvienība (WUSV), lai palīdzētu vācu aitu suņu piekritējiem visā pasaulē veiksmīgāk strādāt ar šo brīnišķīgo šķirni.
Vācu aitu suņus bez Vācijas veiksmīgi audzē Itālijā, Francijā, Holandē, Dānijā, Šveicē, Spānijā, Austrijā, Ungārijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Horvātijā, Slovēnijā. Pēdējos gados panākumus guvuši arī čehi un slovaki, poļi un krievi, ukraiņi un kazahi. Lieliski vācu aitu suņi ir Argentīnā, Čīlē, Urugvajā, Paragvajā, Meksikā, ASV, Dienvidāfrikā, Kenijā, Indijā, Ķīnā, Indonēzijā, Japānā, Pakistānā, Dienvidkorejā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Amerikā un Anglijā ir īpatnēja situācija, jo kopā ar tā sauktā „vācu” tipa suņiem, eksistē arī „vietējā” tipa vācu aitu suņi, kuri diezgan ievērojami atšķiras. Ārējā izskata izmaiņas ir novedušās arī pie darba spēju pamazināšanās. Pietiek jau pateikt to, ka šo valstu policija neizmanto šos „vietējā” tipa vācu aitu suņus savā darbā, bet gan pērk tos Vācijā. Lielākā Latvijas vācu aitu suņu populācijas daļa ir cēlusies no Vācijas Federatīvās republikas suņiem un ir raksturīga tiem. Kopš 1998. gada arī Latvijā dzimušie un izaugušie vācu aitu suņi sekmīgi piedalās lielākajās pasaules izstādēs.
Runājot par suņu šķirnēm, parasti runā par plusiem un mīnusiem, par sasniegumiem un trūkumiem, par priekšrocībām un grūtībām. Tas ir jāpiemin arī runājot par vācu aitu suni. Vācu aitu suns prasa lielu darbu no sava īpašnieka: jaunam sunim jānodrošina nepieciešamie apstākļi, obligāti jāapmeklē dresūras laukums, ir nepieciešamas regulāras nodarbības un treniņi, un tas viss prasa no īpašnieka laiku un fiziskos spēkus. Cita ceļa, lai sasniegtu virsotnes, nav. Bet, ja Jums ir vajadzīgs labs draugs un sargs, tad labāku suni neatrast, tomēr jāpatur prātā, ka vācu aitu suns labāk domāts dzīvei ārā. Lai turētu šo suni dzīvoklī, jāpadomā par garām pastaigām un pazemināta tauku satura barību. Lai gan, jāuzsver, svaigs gaiss un vēsums ir derīgāks.
Vācu aitu suns ir pati populārākā suņu šķirne Latvijā. Par to var spriest pēc katru gadu dzimušo kucēnu skaita. Vācu aitu suns ir pamata suņu šķirne policijā un Latvijas robežsardzē. Un to nosaka ne jau mainīgā mode, bet gan Šķirnes No1 lieliskās īpašības.
V. Petrovs, vācu aitu suņu audzētājs, FCI eksperts vācu aitu suņos,instruktors