Displāzija suņiem
Displāzija suņiem un kāpēc tik svarīgi pārbaudīt vaislas dzīvniekus
Displāzija suņiem — visbiežāk gūžu vai elkoņu locītavās — ir viena no izplatītākajām skeleta–muskuļu sistēmas slimībām. Tā var skart jebkuru šķirni, bet īpaši bieži tā sastopama vidēja un liela izmēra suņiem, piemēram, vācu aitu suņiem, labradoriem, zelta retrīveriem, bernes ganu suņiem u. c.
Displāzija ir locītavas attīstības traucējumi, kas rodas jau augšanas laikā. Tie var novest pie:
- locītavas nestabilitātes,
- deformācijas,
- skrimšļa nodilšanas,
- hroniskām sāpēm,
- kustību ierobežojumiem un agrīnas artrīta attīstības.
Daudziem suņiem pirmie simptomi parādās jau jaunībā (5–12 mēneši), bet citos gadījumos — tikai pieaugušā vecumā.
Gandrīz vienmēr tā ir ģenētiska slimība. Tas nozīmē, ka slimi vai displāzijas gēnus nesoši vecāki tos nodod tālāk saviem kucēniem. Taču slimības izpausmi var pastiprināt arī:
- pārāk strauja augšana,
- liekais svars,
- slodzes pārmērība kucēna vecumā,
- nepareizs uzturs.
Pārbaudot vaislas suņus (rentgens + oficiāla sertifikācija), audzētāji samazina slimības izplatību populācijā, jo uz vaislu tiek izmantoti tikai indivīdi ar labām locītavu atzīmēm. Atbildīgi audzētāji tiecas to novērst, nevis vēlāk ārstēt.
Parasti tiek veikti:
- Gūžu displāzijas (HD) rentgens
- Elkoņu displāzijas (ED) rentgens
- Papildus var veikt muguras pārbaudes, LUW, OCD
Pārbaudes ir jāveic virs 12 mēnešu vecuma, lai rezultāti būtu oficiāli derīgi.
Kluba suņu displāzijas pakāpju skaidrojumu un rezultātus var atrast šeit:
Displāzijas pārbaužus rezultāti- FCI un SV pārbaudes
Pieļaujamās vērtības ciltsdarbā var atrast šeit:
Latvijas vācu aitu suņu kluba Ciltsdarba nolikums – Latvijas Vācu Aitu Suņu Klubs