Dzīvnieku aizsardzības likums
VIII nodaļa Dzīvnieku patversmes un dzīvnieku viesnīcas
39.pants. Vietējās pašvaldības izveido un uztur dzīvnieku patversmes, izķer, izmitina un aprūpē izķertos un atsavinātos mājas (istabas) dzīvniekus, kā arī izmitina un aprūpē bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušus savvaļas dzīvniekus vai slēdz līgumu ar fizisko vai juridisko personu par šādu dzīvnieku izķeršanu, izmitināšanu, uzturēšanu un aprūpi.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
40.pants. Patversmē nedrīkst pieļaut dzīvnieku vairošanos.
41.pants. (1) Patversme drīkst atdot dzīvnieku personai, kas sasniegusi 18 gadu vecumu un apņemas nodrošināt attiecīgā dzīvnieka labturību.
(2) Patversme nodrošina dzīvnieka sterilizāciju, ja 14 dienu laikā nav izdevies atrast tā īpašnieku vai turētāju.
(3) Informāciju par dzīvnieka nākamo īpašnieku patversme saglabā ne mazāk par vienu gadu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
42.pants. Patversme sniedz dzīvnieka nākamajam īpašniekam informāciju par dzīvnieka uzvedības un kopšanas īpatnībām.
43.pants. Dzīvnieka īpašnieks var uz noteiktu laiku dzīvnieku atstāt dzīvnieku viesnīcas aprūpē.
IX nodaļa Dzīvnieku nogalināšana
44.pants. Dzīvnieku aizliegts nogalināt. Aizliegums neattiecas uz:
1) lauksaimniecības dzīvniekiem;
2) dzīvnieka eitanāziju;
3) medībām;
4) zveju;
5) kaitīgo grauzēju un kukaiņu iznīcināšanu;
6) gadījumiem, kad dzīvnieks, uzbrūkot cilvēkam, apdraud viņa veselību vai dzīvību;
7) gadījumiem, kad dzīvnieka nogalināšana paredzēta infekcijas slimību vai invazīvo sugu apkarošanas programmā;
8) izmēģinājumu dzīvnieku nogalināšanu, ja to paredz izmēģinājuma mērķis.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.04.2005. un 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
45.pants. Dzīvnieku atļauts nogalināt tikai ar dzīvnieka īpašnieka atļauju (eitanāzijas gadījumā — ar rakstveida atļauju), izņemot šā likuma 5.panta trešajā daļā un 44.panta 5., 6. un 7.punktā noteiktos gadījumus.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
46.pants. Dzīvnieka nogalināšanai izraugāms veids, kas dzīvniekam rada vismazāk ciešanu.
47.pants. Lauksaimniecības dzīvnieku drīkst nokaut, ja:
1) tas audzēts cilvēka uzturam paredzētas dzīvnieku izcelsmes pārtikas produkcijas un rūpniecības izejvielu ieguvei;
2) dzīvnieka turēšana tā neproduktivitātes dēļ kļuvusi ekonomiski neizdevīga;
3) dzīvniekam draud bojāeja slimības vai traumas dēļ;
4) tas paredzēts infekcijas slimību apkarošanas programmā.
48.pants. (1) Lauksaimniecības dzīvnieku atļauts nokaut, izmantojot pirmskaušanas apdullināšanu, izņemot ierobežotās platībās turētu savvaļas sugas dzīvnieku un brīvās turēšanas sistēmā turētu gaļas šķirnes liellopu.
(2) Lauksaimniecības dzīvnieku, izmantojot pēckaušanas apdullināšanu, atļauts nokaut kautuvē saskaņā ar reliģisko kopienu tradicionālajām gaļas ieguves metodēm un normatīvajiem aktiem par labturības prasībām kaušanai paredzēto lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzībai.
(3) Lauksaimniecības dzīvnieku atļauts nokaut bez apdullināšanas galējas nepieciešamības gadījumā, kā arī gadījumā, kad slimības vai traumas dēļ iespējama dzīvnieka nobeigšanās.
(17.09.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 14.10.2009.)
49.pants. Grūsna lauksaimniecības dzīvnieka tīša nokaušana ir aizliegta, izņemot praktizējoša veterinārārsta noteiktos gadījumus.
50.pants. Dzīvnieka eitanāziju atļauts veikt, ja:
1) dzīvnieks ir neārstējami slims vai tam novecošanas procesā radušās neatgriezeniskas izmaiņas, kas dzīvniekam sagādā ciešanas;
2) dzīvnieks savas agresivitātes dēļ kļuvis bīstams cilvēkiem vai citiem dzīvniekiem;
3) īpašnieks nespēj pildīt šā likuma 5.panta otrajā daļā minētos pienākumus un saskaņā ar šā likuma 5.panta trešo daļu nav spējis atsavināt dzīvnieku citai personai;
4) tas paredzēts infekcijas slimību apkarošanas programmā;
5) klaiņojošam dzīvniekam 14 dienu laikā nav atrasts tā iepriekšējais īpašnieks vai jauns turētājs;
6) klaiņojošs dzīvnieks ir atrasts smagā traumatiskā stāvoklī;
7) 30 dienu laikā pēc tam, kad stājies spēkā lēmums par dzīvnieka konfiskāciju, neizdodas atrast tam jaunu īpašnieku;
8) spēkā stājies lēmums par suņa eitanāziju saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kritērijiem un kārtību, kādā suns atzīstams par bīstamu un nosakāma rīcība ar to.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
51.pants. Dzīvnieka eitanāziju izdara praktizējošs veterinārārsts.
52.pants. (1) Eitanāzijai izmanto zāļu līdzekļus, kuri izraisa tūlītēju un neatgriezenisku samaņas zudumu un nāvi.
(2) Pēc eitanāzijas praktizējošam veterinārārstam jāpārliecinās, ka iestājusies dzīvnieka bioloģiskā nāve.
Pārejas noteikumi
1. Personas, kuru īpašumā šā likuma spēkā stāšanās brīdī ir 16.pantā minētie dzīvnieki, nedrīkst pieļaut šo dzīvnieku vairošanos un līdz 2000.gada 1.jūlijam nodrošina dzīvnieku turēšanu savvaļas dzīvnieku kolekcijās, bet, ja tas nav iespējams, — eitanāziju.
2. Ministru kabinets līdz 2006.gada 1.janvārim izdod noteikumus, kas reglamentē:
1) labturības prasības sporta, darba un atrakciju dzīvnieku turēšanai, apmācībai un izmantošanai sacensībām, darbam vai atrakcijām;
2) labturības prasības dzīvnieku patversmēs un dzīvnieku viesnīcās un kārtību, kādā dzīvnieku nodod dzīvnieku patversmē vai dzīvnieku viesnīcā;
3) kritērijus un kārtību, kādā suni atzīst par bīstamu, nosaka turpmāko rīcību ar to un prasības bīstama suņa turēšanai;
4) labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, suņa apmācībai un mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieka un turētāja tiesības un pienākumus.
(14.04.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 19.05.2005.)
3. Ministru kabinets līdz 2003.gada 1.jūlijam:
1) apstiprina prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, testēšanai, apmācībai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, prasības bīstama suņa turēšanai, kā arī mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieka un turētāja tiesības un pienākumus;
2) apstiprina Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes nolikumu, nosakot tās funkcijas un darbību.
(06.02.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.03.2003.)
4.Likuma 8.panta trešā daļa un grozījumi 39.pantā attiecībā uz vietējo pašvaldību uzdevumiem dzīvnieku aizsardzībā stājas spēkā 2006.gada 1.janvārī.
(14.04.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 19.05.2005.)
5. Ministru kabinets līdz 2010.gada 31.decembrim izdod šā likuma 10.panta 4., 5., 15., 18., 19., 20., 21. un 22.punktā minētos noteikumus.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
6. Līdz šā likuma 10.panta 4., 5., 15., 18., 20., 21. un 22.punktā minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2010.gada 31.decembrim piemērojami šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:
1) Ministru kabineta 2001.gada 23.janvāra noteikumi Nr.34 “Nemedījamo sugu indivīdu iegūšanas, Latvijas dabai neraksturīgo savvaļas dzīvnieku ieviešanas (introdukcijas), kā arī dzīvnieku populācijas atjaunošanas dabā (reintrodukcijas) atļauju izsniegšanas kārtība”;
2) Ministru kabineta 2001.gada 8.maija noteikumi Nr.185 “Noteikumi par prasībām savvaļas dzīvnieku turēšanai nebrīvē un savvaļas dzīvnieku kolekciju izveidošanai”;
3) Ministru kabineta 2001.gada 23.oktobra noteikumi Nr.450 “Eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku turēšanas, izmantošanas, tirdzniecības un nogalināšanas kārtība”;
4) Ministru kabineta 2003.gada 15.aprīļa noteikumi Nr.180 “Dzīvnieku izcelsmes produktu ieguvei vai sugas selekcijai izmantojamo savvaļas dzīvnieku turēšanas kārtība iežogotās platībās”;
5) Ministru kabineta 2007.gada 4.septembra noteikumi Nr.606 “Prasības attiecībā uz klaiņojošu suņu un kaķu izķeršanu”;
6) Ministru kabineta 2007.gada 18.septembra noteikumi Nr.634 “Noteikumi par valsts nodevu par atļauju izmantot dzīvnieku eksperimentos un apmācībās”;
7) Ministru kabineta 2007.gada 13.novembra noteikumi Nr.757 “Noteikumi par valsts nodevu par atļauju savvaļas dzīvnieku kolekcijas izveidei un darbībai”.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
7. Šā likuma 4.1 pants neattiecas uz mājas (istabas) dzīvniekiem, kas dzimuši pirms 2010.gada 1.jūnija.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
8. Grozījumi šā likuma 10.panta 18.punktā stājas spēkā vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem likumā “http://m.likumi.lv/doc.php?id=33946”.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
9. Šā likuma 18.1 pants stājas spēkā vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem Veterinārmedicīnas likumā.
(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)
10. Ministru kabinets līdz 2012.gada 10.novembrim izdod šā likuma 10.panta 4.punkta “a”, “b”, “c”, “d”, “e”, “f” “g”, “h”, “i”, “j”, “k”, “l”, “m”, “n” un “o” apakšpunktā un 24.2 pantā minētos noteikumus.
(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012.)
11. Ministru kabinets līdz 2012.gada 31.decembrim izdod šā likuma 10.panta 8., 15., 20. un 23.punktā minētos noteikumus.
(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012.)
12. Līdz šā likuma pārejas noteikumu 10. un 11.punktā minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2012.gada 31.decembrim piemērojami šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:
1) Ministru kabineta 2008.gada 22.decembra noteikumi Nr.1079 “Dzīvnieku pārvadāšanas noteikumi”;
2) Ministru kabineta 2010.gada 21.decembra noteikumi Nr.1131 “Noteikumi par izmēģinājumu dzīvnieku audzētāju, piegādātāju un lietotāju reģistrāciju, kārtība, kādā veicamas darbības ar izmēģinājumu dzīvniekiem, un izmēģinājumu dzīvniekiem nodrošināmās labturības prasības”;
3) Ministru kabineta 2010.gada 28.decembra noteikumi Nr.1191 “Noteikumi par valsts nodevu par atļauju izmantot dzīvnieku izmēģinājumā”;
4) Ministru kabineta 2010.gada 28.decembra noteikumi Nr.1192 “Klaiņojošu suņu un kaķu izķeršanas kārtība”.
(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012.)
13. Ministru kabinets līdz 2013.gada 30.jūnijam izdod šā likuma 11.panta otrajā daļā minēto Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes nolikumu. Līdz Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2013.gada 30.jūnijam piemērojami Ministru kabineta 2011.gada 8.novembra noteikumi Nr.864 “Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes nolikums”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.
(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012.)
14. Grozījumi šā likuma 10.panta 15. un 19.punktā stājas spēkā vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem likumā “Par nodokļiem un nodevām”.
(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012.)
15. Šā likuma 24.1 pants un 26.1 panta trešā daļa stājas spēkā 2013.gada 1.janvārī.
(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012.)
Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām
(20.12.2007. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.2010. un 08.03.2012. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2012.)
Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no:
1) Eiropas Padomes 1983.gada 28.marta direktīvas 83/129/EEK par noteiktu ronēnu ādu un ādas izstrādājumu importēšanu dalībvalstīs;
2) Eiropas Padomes 1989.gada 8.jūnija direktīvas 89/370/EEK, ar ko groza direktīvu 83/129/EEK par noteiktu ronēnu ādu un ādas izstrādājumu importēšanu dalībvalstīs;
3) (Izslēgts ar 08.03.2012. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2012.);
4) Padomes 1998.gada 20.jūlija direktīvas 98/58/EK par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību;
5) Padomes 1999.gada 29.marta direktīvas 1999/22/EK attiecībā uz savvaļas dzīvnieku turēšanu zooloģiskajos dārzos;
6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2010.gada 22.septembra direktīvas 2010/63/ES par zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzību. (Dokuments attiecas uz EEZ.)
Likums stājas spēkā 2000.gada 1.janvārī.
Likums Saeimā pieņemts 1999.gada 9.decembrī.
Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga
Rīgā 1999.gada 29.decembrī