Displāzija – viena no nopietnākajām kinoloģijas problēmām

Termins “dizplāzija” nozīmē: nepareizs veidojums, attīstība, stāvoklis. GLD gadījumā jārunā par gūžas kaula locītavas iedobuma un ciskas kaula galviņas nepietiekamu attīstību un to formas savstarpēju neatbilstību. Protams, ne vienmēr abas daļas ir vienlīdz stipri deformētas, formas izmaiņas var skart vai nu tikai locītavas iedobumu vai tikai kaula galviņu, vai arī abus vienādā mērā. Nepareiza locītavas veidojuma un no tā izrietošajās nepareizās slodzes uz locītavas sastāvdaļām dēļ, ar laiku tām pievienojas vēl citas deģeneratīvas izmaiņas, kas izsauc kustību ierobežojumus līdz pat paralīzei un stipru sāpju simptomus.

DisplazijaDisplāzija sākas ar neattīstītu skrimsli un locītaviedobuma malām, līdz ar to ciskas galviņa nav pietiekami stingri nofiksēta un kustas locītavā pārāk brīvi. Slimībai progresējot, locītavas somiņa un apaļā saite, kas cieši satur abus kaulus, zaudē savu elastību, iestiepjas un nespēj vairs nofiksēt abus kaulus locītavas robežās. Rezultātā ciskas kaula galviņa izslīd no locītavas iedobuma un veidojas izmežģījums. Nepareizais slodzes sadalījums locītavā ķermeņa smaguma un kustību ietekmē rada pārmērīgu spiedienu uz skrimsli, kas deģenerējas, rezultātā zūd amortizējošais slānis starp kauliem un tie beržas viens pret otru, izsaucot milzīgas sāpes. Ar laiku locītavas iedobums kļūst arvien seklāks, veidojas grubuļaini kaulaudu izaugumi uz locītavas iedobuma malām un ciskas kaula kakliņa, bet kaula galviņa nodilst un maina savu formu. Tas viss izsauc iekaisumu – artrītu, kas noris vai nu akūtā formā, vai arī hroniskā ar periodiskiem saasinājumiem, ar sāpēm un klibumu. Tam var sekot pilnīga locītavas deģenerācija (artroze), kas padara suni par invalīdu.

Vienīgais pilnīgi precīzais GLD pārbaudes veids ir rentgena uzņēmums. To izdara suņiem, kas vecāki par 12 mēnešiem . Vecuma ierobežojums ir saistīts ar skeleta attīstību – jauniem suņiem nav beidzies kaulaudu pārkaļķošanās process, vēl nav nostiprinājušās saites un muskulatūra, nav nostabilizējušās locītavas, tāpēc tiem vēl nevar noteikt locītavu patieso stāvokli. Vācu aitu suņu ciltsrakstos displāzija tiek apzīmēta ar burtiem HD-vāciski Hueftgalenskdysplasie.

1991. gadā FCI rīkotajā simpozijā par displāziju tika pieņemta klasifikācija, kuru akceptējusi Pasaules mazo dzīvnieku veterinārārstu asociācija – gūžas locītavas tiek vērtēta 5 pakāpēs: A – nav displāzijas pazīmju, B – locītavu konfigurācija tuva normālam gūžu locītavu stāvoklim, C – viegla gūžas locītavu displāzija, D – vidēja gūžas locītavu displāzija, E – smaga gūžas locītavu displāzija. Rentgena uzņēmuma nolasīšanu var veikt tikai speciāli apmācīts veterinārārsts.GLD 89% gadījumos skar abas gūžas locītavas, 3,3% – tikai labo locītavu, 7,7% – tikai kreiso locītavu. Slimības pakāpes galīgo vērtējumu nosaka sliktākais rādītājs, proti, ja sunim viena gūžas locītava ir A pakāpe, bet otra D, tad galīgais vērtējums tik un tā ir D.

Displāzija nav ārstējama, tomēr, savlaicīgi to diagnosticējot, slimā suņa dzīvi var padarīt vieglāku. Tomēr visu audzētāju un klubu pienākums ir veikt uzskaiti un analizēt datus, strādāt, lai GLD samazinātu, kur tas iespējams.