Šķirnes standarts

VĀCU AITU SUNS

 FCI-Standarts N° 166

IZCELSMES VALSTS: Vācija

 

Šķines standarts
Double coat

Škirnes standarts
Long and harsh outer coat

SPĒKĀ ESOŠA STANDARTA PUBLICĒŠANAS DATUMS: 11.08.2010.

PIELIETOJUMS: universāls darba, ganu un dienesta suns.

FCI KLASIFIKĀCIJA”:  1.grupa – aitu un ganu suņi (izņemot Šveices kalnu un ganu suņus). 1.apakšgrupa – aitu suņi.  Ar darba spēju pārbaudi.

 

Īss vēsturisks apskats
Saskaņā ar Vācu aitu suņu biedrības (SV – saīsinājumā), ar juridisko adresi Augsburgā, Vācijā, kura ir Vācu Kennel kluba biedrs, (saskaņā) oficiālajiem dokumentiem, SV kā šķirnes dibinātājklubs ir atbildīgs par vācu aitu suņa standartu. Standarts tika apstiprināts pirmajā ģenerālajā asamblejā 1899.gada 20.septembrī Frankfurtē pie Mainas, saskaņā ar A.Meijera (A.Meyer) un Maksa fon Stefanica (Max von Stephanitz) ieteikumiem un 1901.gada 28.jūlija 6. Ģenerālās asamblejas, 1909.gada 17.septembra 23. Ģenerālās asamblejas Ķelnē/Reinzemē, 1930.gada 5.septembra izpilddirekcijas un Direktoru padomes sanāksmē Visbādenē un Ciltslietu komisijas un Izpilddirekcijas sanāksmē 1961.gada 25.martā, visi labojumi tika pievienoti Pasaules vācu aitu suņu klubu apvienības (WUSV) sanāksmē 30.augustā 1976.gadā. Labojumi un kataloga sakārtošana rezumējās Dokumentētā Rezolūcijā ar izpilddirekcijas un Padomnieku Padomes atbalstu 23./24/martā 1991.gadā ar federālās konvencijas labojumiem 1997.gada 25.maijā un 2008.gada 31.maijā. Vācu aitu suns, kura metodiskais selekcijas darbs bija uzsākts 1899.gadā pēc biedrības nodibināšanas, tika izveidots no Centrālās un Dienvidvācijas tajā laikā esošajām ganu suņu šķirnēm ar galīgo mērķi izveidot darba suni predisponētu uz augstiem sasniegumiem. Lai sasniegtu mērķi, tad vācu aitu suņa standartā tika iekļautas īpašības, kas attiecas kā uz fizisko konstitūciju, tā arī raksturīgākajām īpašībām un iezīmēm.

KOPĒJAIS IESPAIDS  
Vācu aitu suns ir vidēja lieluma suns, nedaudz pagarinātu ķermeni, spēcīgs un muskuļots, ar sausiem kauliem un labi veidotu kopējo uzbūvi.

NOZĪMĪGĀKĀS PROPORCIJAS
Augstums skaustā svārstās no 60 līdz 65 cm suņiem un 55 līdz 60 cm kucēm. Ķermeņa garums pārsniedz augstumu skaistā par 10 – 17%.

RAKSTURS
Vācu aitu sunim jābūt ar labi līdzsvarotu raksturu, (ar spēcīgu nervu sistēmu), pašpārliecinātam un pilnīgi dabiskam, un (izņemot gadījumus, kad tiek īpaši stimulēts) laba rakstura, kā arī vērīgam , ar vēlmi iepriecināt īpašnieku. Viņam jābūt apveltītam ar instinktīvu uzvedību, piemērošanos apstākļiem un pašpārliecinātību, lai varētu tikt izmantots kā kompanjons, sargs un aizsardzībai, kalpošanai saimniekam un ganīšanai.

GALVA
Galva ir ķīļveida un proporcionāla ķermeņa lielumam (aptuveni 40% no ķermeņa augstuma skaustā), tā nav smagnēja vai pārāk izstiepta, kopējā skatā sausa un mēreni plata starp ausīm. Skatoties no priekšas un sāniem, piere ir tikai nedaudz izliekta un pieres vidus rieva nav izteikta vai ir ļoti viegli izteikta. Garuma attiecība starp galvaskausu un purna daļu ir 50% : 50%. Galvaskausa platums vairāk vai mazāk saskan ar galvaskausa garumu. Galvaskausa daļa (skatoties no augšas) sašaurinās vienmērīgi slīpi virzienā uz purna muguriņu, galvas ķīļveida purna daļā pāreja nav asi iezīmēta. Augšžokļi un apakšžokļi labi attīstīti. Purna muguriņa ir taisna, jebkāds iespiedums vai izvirzījums ir nevēlams. Lūpas ir stingras, cieši piekļautas un tumši krāsotas. Degunam jābūt melnam.

ZOBI
Zobiem jābūt spēcīgiem, veseliem un komplektā (42 zobi saskaņā ar zobu formulu). Vācu aitu sunim ir šķērveida sakodiens, proti, griezējiem jābūt saķērumā līdzīgi kā šķēru asmeņiem, kad augšžokļa priekšzobi pārklāj apakšžokļa priekšzobus. Pārklājums sakodienā, pārkodiens un nepietiekams pārklājums, kā arī platas atstarpes (tukšumi) starp zobiem ir vērtējami kā trūkums. Taisna giezējzobu rinda arī ir trūkums. Žokļu kauliem jābūt spēcīgi veidotiem tā, lai zobi ir dziļi iestiprināti zobu rindā.

ACIS vidēji lielas, mandeļveidīgas, mazliet ieslīpas un nav izvirzītas uz āru. Acu krāsai jābūt pēc iespējas tumšākai. Gaišas, izvirzītas uz āru acis ir nevēlamas, jo tās maina iespaidu par suni.

AUSIS
Vācu aitu sunim ir vidēja lieluma stāvošas ausis, kuras tiek turētas stāvus un blakus; tās ir ar spiciem galiem un auss gliemežnīca ir pavērsta uz priekšu. Ausis ar noliektiem galiņiem un nokarenas ausis ir trūkums. Ausis, kuras savirzītas uz aizmuguri, kad suns kustas vai atpūšas, nav jāuzskata par trūkumu.

KAKLS
Kaklam jābūt spēcīgam, muskuļotam un bez brīvas ādas (pakakles). Kakla leņķis attiecībā pret ķermeni (horizontāli) ir aptuveni 45%.

ĶERMENIS
Augšējā līnija stiepjas no kakla pamatnes pāri augstam, garam skaustam un pāri taisnai mugurai virzienā uz viegli nolaideniem krustiem bez redzama pārrāvuma. Mugura ir mēreni gara, spēcīga, stingra un muskuļota. Krustiem jābūt gariem un nedaudz slīpiem (aptuveni 23° attiecībā pret horizontu) un augšējai līnijai vajadzētu saplūst ar astes pamatni bez pārrāvuma.

Krūtīm vajadzētu būt mēreni platām, krūšu apakšdaļa pēc iespējas gara un izteikta. Krūšu dziļumam vajadzētu būt aptuveni 45% līdz 48% no suņa ķermeņa augstuma skaustā.

Ribām vajadzētu būt mēreni izliektām, mucveida ribas ir tāds pat trūkums kā plakanas ribas. Aste stiepjas vismaz līdz lecamajai locītavai, taču ne tālāk par pakaļkāju pēdu vidus viduspunktu.

Astes apakšpusē ir nedaudz garāks apmatojums un tā tiek turēta nokareni ar vieglu izliekumu; uzbudinājumā un kustībā tā paceļas un tiek turēta augstāk, bet nekad virs ķermeņa horizontālās līnijas. Operatīvas iejaukšanās ir aizliegtas.

EKSTREMITĀTES

PRIEKŠKĀJAS
Priekšējās ekstremitātes ir taisnas, skatoties no visām pusēm un absolūti paralēlas, ja skatās no priekšpuses.

Lāpstiņa un plecs ir vienāda garuma un, pateicoties spēcīgajiem muskuļiem, labi savienojas ar rumpi. Ideālais leņķis starp lāpstiņu un plecu ir 90°, bet visbiežāk 110° liels.

Elkoņi nedrīkst būt izvērsti nedz stāvot, nedz kustoties. Un arī nav savērsti uz iekšu. Priekškājas ir taisnas, kad skatās no visām pusēm un absolūti paralēlas viena otrai, sausas konstitūcijas un ar labi attīstītiem muskuļiem. Pēdu vidus garums ir aptuveni 1/3 no priekškājas garuma un tam ir aptuveni 20 līdz 22° liels leņķis ar apakšplecu. Slīps pēdu vidus (lielāks par 22° ), kā arī stāvs pēdu vidus (mazāks par 20°) ietekmē darba īpašības, īpaši izturību.

Ķepas ir noapaļotas, kompaktas un izliektas; pēdu spilventiņi ir cieti, bet ne trausli. Nagi ir stingri un tumšā krāsā.

PAKAĻKĀJAS
Pakaļkāju novietojums ir viegli novirzīts uz aizmuguri, tomēr aizmugurējās ekstremitātes skatoties no aizmugures ir paralēlas viena otrai. Kājas augšējā un apakšējā daļa ir aptuveni vienāda garuma un veido savā starpā 120° lielu leņķi; kājas ir stingras un ar labi attīstītiem muskuļiem.

Lecamās locītavas ir spēcīgi veidotas un labi attīstītas; pakaļkāju pēdu vidus novietots taisni zem lecamās locītavas.

Ķepas ir kompaktas, viegli izliektas; pēdas ir cietas un tumšā krāsā; nagi ir stipri, izliekti un tumšā krāsā.

Gaita
Vācu aitu suns ir rikšotājs. Ekstremitātēm vajadzētu tikt (būt) saskaņotām garumā un locītavās tā, lai suns pārvietotu pakaļkājas zem rumpja būtiski nemainot augšējo līniju un ļautu gandrīz sniegties tikpat tālu kā priekškājām. Jebkura tendence pakaļkāju pārmērīgi izteiktām lecamajām locītavām samazina suņa stabilitāti un izturību, tātad darba īpašības. Pareizu ķermeņa proporciju un locītavu rezultāts ir tālejoša un līdzena attiecībā pret pamatu gaita, kura rada iespaidu par kustību bez piepūles. Galva ir novirzīta uz priekšu un viegli paceltā aste rezultējas saskanīgā raitā riksī, rādot maigi izliektu, nepārtrauktu augšējo līniju, kura stiepjas no ausu galiņiem pāri kaklam un mugurai līdz astes galam.

Āda ir brīva (vaļīga), bet neveido krokas.

Vilna, tās struktūra

Apmatojums. Vācu aitu sunim ir divi apmatojuma varianti: ar dubultu vilnu un gariem un asiem akotmatiem – abi varianti ar pavilnu.

Dubultais apmatojums: aizsargājošiem vilnas matiem jābūt pēc iespējas biezākiem, īpaši ass un cieši pieguļošs apmatojums ir sekojošās ķermeņa daļās: īss uz galvas, tai skaitā ausu iekšpusē, īss uz kāju priekšdaļas, ķepām un pirkstiem, nedaudz pagarināts un biezāks uz kakla. Uz kāju aizmugurējās daļas vilna stiepjas līdz pēdas karpālajai locītavai, tā veido mērenas „bikses” uz ciskām.

Vilna ar gariem un asiem akotmatiem: aizsargājošajai vilnai vajadzētu būt garai, mīkstai un ne cieši pieguļošai, ar pušķiem uz ausīm un kājām, bagātīgām biksēm un kuplu asti ar bārkstīm uz astes apakšpusē. Vilna īsa uz galvas, ausu iekšpusi ieskaitot, nedaudz pagarināts un biezāks apaugums uz kakla, gandrīz veidojot apkakli. Uz kāju aizmugurējās daļas vilna stiepjas līdz pēdas karpālajai locītavai un veido mērenas „bikses” uz ciskām.

KRĀSA
Vācu aitu suņu krāsas: melna ar rudu un/vai dzeltenu, vienkrāsaina melna krāsa, pelēka ar tumšāku ēnojumu, melniem sedliem un masku. Nemanāmas baltas zīmes uz krūtīm, kā arī gaišāka krāsa ķermeņa iekšpusē ir pieļaujama, bet nav vēlama. Degungalam jābūt melnam pie jebkuras vilnas krāsas. Suņi bez maskas, gaišām acīm, ar asu skatienu, kā arī ar gaišām atzīmēm uz krūtīm un ķermeņa iekšpusē, gaišiem nagiem un sarkanu astes galu tiek uzskatīti par indivīdiem ar vāju pigmentāciju. Pavilnai jābūt gaiši pelēcīgā tonī. Baltas krāsas apmatojums nav pieļaujams.

LIELUMS/SVARS

Skausta augstums                                          Svars:

suņiem 60 līdz 65 cm                                     30 līdz 40 kg

kucēm 55 līdz 60 cm                                      22 līdz 32 kg

TRŪKUMI
Ikviena atkāpe no iepriekšminētajiem punktiem uzskatāma par trūkumu, kura nozīmīgums ir tieši proporcionāls tā izteiktības pakāpei un tas ietekmē suņa veselību un labklājību.

NOZĪMĪGI TRŪKUMI
Novirzes no iepriekš aprakstītā šķirnes standarta, kas var ietekmēt darba spējas.
Nepareizas ausis: ausis laterāli pārāk zemu novietotas, nestāvošas ausis, uz iekšu savērstas ausis, ausis nav stingras.
Ievērojams pigmenta trūkums.
Nopietni vispārējās stabilitātes traucējumi.

Trūkumi zobiem:
Visas novirzes no šķērveida sakodiena un zobu formulas tiktāl, cik tas nav attiecināms uz nepieļaujamiem trūkumiem (skatīt tālāk).

DISKVALIFICĒJOŠI TRŪKUMI:

  1. suņi ar vāju raksturu un vājiem nerviem, kuri kož;
  2. ikviens suns, kurš skaidri parāda fiziskas vai rakstura novirzes, ir diskvalificējams.
  3. suņi ar smagu gūžu displāzijas pakāpi;
  4. vienpusēji vai divpusēji kriptorhi, kā arī suņi ar skaidri izteiktiem dažādiem sēkliniekiem vai neattīstītiem sēkliniekiem;
  5. suņi ar sakropļotām ausīm vai astes defektiem;
  6. suņi ar kroplībām;
  7. suņi ar zobu defektiem, ja trūkst viens 3.premolārs un cits zobs vai, ja trūkst 1 ilknis vai viens 4.premolārs vai viens 1.molārs vai 2.molārs vai triju zobu un vairāk trūkums;
  8. suņi ar žokļu novirzēm: nepilns sakodiens lielāks par 2 mm un vairāk, pārkodiens, taisns sakodiens visā griezēju daļā;
  9. suņi lielāki vai mazāki par 1 cm kā noteikts standartā;
  10. albīnisms;
  11. balta vilnas krāsa (arī , ja acis un nagi ir tumši);
  12. gari, taisni akotmati bez pavilnas;
  13. garspalvaini suņi (garš, mīksts akots bez pavilnas, galvenokārt izvietots ar šķirtni muguras vidū, pušķi uz ausīm un kājām, un uz astes).

N.B.
* Suņiem jābūt diviem pēc izskata normāliem sēkliniekiem, kas pilnībā nolaidušies sēklinieku maisiņā. 
* Vaislai izmantojami tikai funkcionāli un klīniski veseli suņi, kuri atbilst šķirnes tipam.

Šķirnes standarta apraksts angļu valodā